Autors: Antra GABRE
Datums:03.10.2012
Izdevums:Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai
Rubrika:Latvijā – Kā jums šķiet, ko cilvēki dizaina priekšmetā pamana visbiežāk, visātrāk novērtē? – Visbiežāk pamana, manuprāt, lietu piemērotību, atbilstību lietošanas funkcijai. Pēc tam – estētisko kvalitāti. Funkcija tiek sajusta, par to mazāk aizdomājas, bet vizuālais ir tas, ar ko dizains tiek pārdots, kas piesaista uzmanību mārketingā. Tomēr aiz tā slēpjas daudz komplicētāks process – tehniskais projekts, funkcionālais risinājums, atbilstība ergonomikai, ekoloģijai, ilgtspējai un daudzi tādi kritēriji, par kuriem klients lietošanas brīdī nedomā. – Vai varētu teikt, ka dizainu ietekmē modes tendences? Piemēram, ka moderns kļūst ekodizains...
– Vienmēr bijušas tendences, kuras noteikušas vadlīnijas, kā dizains attīstās. Agrāk tie bija ilgāki modes laika posmi, tagad, straujajā tehnoloģiju attīstībā, tas ir ļoti mainīgs lielums. Kritēriji ir citādi. Tā vairs nav tikai stilistiska atbilstība tendencēm, bet avangards risinājumos, inovitāte, tas, kas vēl nav bijis, jauns risinājums materiālā, tehnoloģijās, funkcionalitātē. – Uzņēmums Braun ir izveidojis laba dizaina pazīmes, kuras, vienkāršoti pārstāstot, varētu raksturot īsi, – labs dizains nav pārmoderns. – Dizainu nevajag saistīt tikai ar greznumlietām, ar kaut ko neikdienišķu. Dizains ir arī vienkāršas, parastas lietas, un to vērtība ir ļoti vienkāršā, estētiski lakoniskā un funkcionāli atbilstošā risinājumā un piemērota materiāla izvēlē. Jebkura lieta, ko redzat, kam pieskaraties sadzīvē, ir saistīta ar dizaina procesu un dizaina domāšanu. Dīters Rams, Braun dizaina leģenda, ir sen radījis šos principus par minimālismu dizainā, bet tie joprojām nenoveco. Vadošie dizaineri ir norādījuši tiešo saistību ar Dītera Rama teoriju vadlīnijām jaunajās dizaina tendencēs, piemēram, kompānijas Apple produktos. – Ar ko Latvijas pirmskara dizains varētu būt moderns šodien? – Tradīcijām un vietējai dizaina stilistiskas skolas attīstībai vienmēr ir nozīme. Bez dizaina skolas veidošanās un attīstības nekad nebūs labs dizains. Tāpēc ir ļoti svarīgi saskatīt dizainu no vissenākās kultūras vērtībām, no nemateriālā un materiālā kultūras mantojuma, sākot jau ar arheoloģisko mantojumu. Tā stīga izvijas cauri gadsimtiem, tas ir nodrošinājis mūsu identitāti. Arī nākotnē, globālā tirgus konkurences apstākļos, ja dizainam ir sava skola, tad tas ir konkurētspējīgāks nekā tad, ja pastāv tikai viena dizainera risinājums. Protams, personībai ir sava loma, tomēr pazīstamākas ir dažādas dizaina skolas – itāliešu, japāņu, amerikāņu. Mēs esam tuvāki skandināvu skolai ar tās racionālo minimālismu, bet mums ir savas iezīmes un tās ir jāattīsta, lai ar savu dizaina skolu varam iet pasaulē. – Kas raksturo Latvijas dizaina skolu? – Mums nav bijuši vēsturiski periodi, kad mums kā tautai būtu iespēja izvērsties ļoti greznās lietās. Tās vajadzējis vērtēt no racionālā aspekta saistībā ar estētisko, ar atbilstību savai tradīcijai un kultūrai. Redzam, ka katru gadu konkursā Gada balva dizainā ir darbi, kuros dizaineri pievēršas tradicionālajiem motīviem un meklē, kā tos radoši iekļaut, interpretēt jaunos risinājumos gan no estētiskā, gan no tehnoloģiskā un funkcionālā viedokļa. – Minējāt skandināvu dizaina tradīciju. Somu arhitekts un dizainers Irje Sotamā ir norādījis uz dizaina jēdziena paplašināšanos. Ar dizainu saprot ne tikai priekšmetu, lietu, bet arī pilsētas vai reģiona tēla izveidi. Zīmolu, ko izstrādā kā pilsētas dizainu. Kā, jūsuprāt, tiek veidots Rīgas dizains? – Ir izstrādāti attīstības ģenerālie plāni, kuros par to tiek domāts. Paldies Dievam, Rīgai ir šāda prakse, lai nav tā, ka tiek pārstāvētas šauras biznesa intereses. Dažkārt dzirdams, ka plāni esot lieka birokrātija, bet šajā jomā birokrātija ir vajadzīga, lai nenotiktu haotiska darbība. Pilsētai ir savs tēls jāveido, un dizains tam kalpo – gan rūpnieciskais, gan pakalpojumu dizains, arī dažādas citas izpausmes. Piemēram, vizuālā komunikācija – kā tiek sakārtota pilsētvide, kā tiek organizēta pilsētas struktūra, transporta, gājēju ielu struktūra. Tas arī ir dizains. Vairs nav kā agrāk, kad dizains bija tikai estētiskā un formas piešķiršana kaut kādam risinājumam. Dizains vairs nav aplikācija lietām. Dizainers tagad ir profesionālis, kurš iesaistās procesu pirmsākumos un veido attīstību. Kaut arī vārdam dizains izcelsme ir sena, pie mums tas ir ienācis ar savu funkcionāli estētisko nozīmi, un reizēm, runājot par dizainu, ne vienmēr saprotam vienu un to pašu, jo Eiropā tas ir daudz plašāks jēdziens. Tur ar dizainu tiek apzīmēta arī jebkura plāna, uzbūves un konstrukciju izprojektēšana. – Veidojot vides objektu festivālu Ziemassvētku egļu ceļš Rīgas pilsētvidē, sabiedrībā tas izpelnījās dažādus vērtējumus. Notika diskusijas par to, ko drīkst un ko nedrīkst, vai ir pieņemami šādā veidā lauzt tradīciju. Ko teiksiet – vai dizainera uzdevums ir arī provocēt, parādīt, ka var citādi? – Ir iesakņojies uzskats, ka tradīcija ir kaut kas kanonisks, nemainīgs, autentisks, kam var tikai sekot un to atkārtot. Latviskajā tradīcijā tā nekad nav bijis, tie ir vēlāki priekšstati par tradīciju. Neatradīsiet, ka mūsu materiālajā kultūrā kaut kas tika štancēts. Katra lieta tika radīta individuāli, un tās radītājs pēc saviem vērtību kritērijiem un redzējuma šīs lietas veidoja. Tradīcija pēc būtības ietver jaunrades procesu. – Tāpat kā strādā amatnieks? – Jā. Jebkura tradīcija ietver sevī radošo interpretāciju, jo tā nodrošina šīs tradīcijas tālāko attīstību un pēctecību. Atgriežoties pie sarunas par eglēm: protams, katras jaunas idejas meklējumi un risinājumi ir saistīti ar iziešanu ārpus pieņemtā, robežu salaušanu, un tas notiek cilvēku apziņā. Tas ir normāli, tā tam jānotiek, jo ar radošo interpretāciju izlaužamies, atgriežamies, apkopojam pieredzi, kuplinām tradīciju un atkal ejam tālāk. – Drīz sāksies politisko reklāmu laiks, savdabīgs dizaina konkurss, ja tā varētu teikt – tuvojas pašvaldību vēlēšanas. Jūs intereses pēc mēdzat pavērtēt, kā šī dizaina joma ietekmē cilvēkus, viņu domāšanu, uztveri? – Protams, reklāma ir spēcīgs iespaidošanas līdzeklis, kur tiek izmantoti visi iespējamie (arī dizaina) līdzekļi, lai to panāktu. Dažkārt nākas aizdomāties, kur sākas ētikas robeža, ko drīkst un nedrīkst, kas ir kritēriji, kur sākas profesionālā dizaina ētika? Tas attiecas uz jebkuru dizaina nozari, arī sasaistot ar ekoloģiju. Pirms pāris gadiem Starptautiskās rūpnieciskā dizaina organizāciju padomes kongresā, kuras biedre ir arī Latvijas Dizaineru savienība, par dizaina lomu tika runāts jau 2050. gada perspektīvā, jo cilvēces pārapdzīvotība var novest līdz dažādām ekoloģiskām krīzēm. Notika diskusijas par dizaina ētiku: vai apzeltītas kedas, vienreiz lietojama ekskluzīva prece, atbilst dizaina ētikas priekšstatiem? Dizainam tad ir ļoti būtiska loma, jo jāievēro profesionālās ētikas kritēriji – ko darām, ko projektējam, ko piedāvājam publikai. Šajā gadījumā dizains iegūst citu profesionālās hierarhijas pakāpi visos procesos, jo tas ir atbildīgs par to, ko radām un patērējam un kā cilvēks lietas uztver. Dizaineram jābūt kā pravietim šajā jomā. – Dizainera zināšanas vairs nevar vērtēt šā vārda izpratnes primitīvākajā nozīmē. – Dizainera zināšanu apjoms šajos laikos neietver šauru specializāciju, tikai estētisku kritēriju pielietojumu. Viņam ir jāpārzina daudzas tehnoloģijas, kas saistītas ar materiālu izmantošanu un pārstrādi. Projektējot dizaina izstrādājumu, jāparedz arī tā utilizācija, ne tikai veiksmīga pārdošana. Atbildība ir daudz lielāka, daudz lielāks zināšanu līmenis nepieciešams, lai to izprastu. Jaunai profesijai – dizaina menedžmentam – vajadzētu būt jebkura uzņēmuma struktūrā. Arī valsts un pašvaldību institūciju struktūrās vajadzētu būt dizaina speciālistiem vai dizaina vadības nodaļām, kas lietas izvērtē no šādiem dizaina izpratnes kritērijiem. Kaut vai pašvaldību pasūtījumi – tos dabū tie, kuri piedāvā lētāku cenu un rada produktu, kas nav ilgtspējīgs un ir jāpārstrādā īsā laika periodā, kam ir liela ietekme uz ekoloģiju un piesārņotību. Par tādām izmaksām neviens nedomā. Ja šis kritērijs strādātu, būtu mazāk lietu, procesu, kas rada piesārņojumu dabā un atstāj iespaidu arī uz cilvēku apziņu un kultūrvidi. Arī tas ir piesārņojums. – Kādas ir Latvijas dizaineru iespējas iegūt zināšanas ārpus Latvijas? Vai valsts palīdz ar naudu, garantē, nodrošina, atbalsta? – Protams, ir nepieciešama starptautiskā pieredze. Ir iespēja rakstīt pieteikumus Kultūrkapitāla fondam, bet vai tas ir pietiekami? Domāju, ka ne, zinot pašreizējo Kultūrkapitāla fonda finansējumu, kas ir smieklīgs. Tāpēc nevaram runāt par lielām iespējām. Ir talantīgi cilvēki, kas ar savu konkurētspēju zināšanu jomā spēj iegūt bezmaksas izglītības iespējas, bet tie ir atsevišķi gadījumi un neattīsta sistēmu kopumā. Esam sprieduši par to, ka par dizainu jāsāk runāt pamatizglītības līmenī, lai radītu izpratni par dizaina lomu, ieinteresētu šo priekšmetu studēt. Kad dizainam būs spēcīgāka ietekme uz ražojošo jomu, tad būs izpratne. Tagad politiķi gaida no ekonomikas pievienoto vērtību. Jāsaprot, ka inovācija ir iespējama kopā ar dizainu. Inovācija bez dizaina ir tikai zinātnisks izgudrojums bez praktiska pielietojuma. Valstij ir jānodrošina normatīvo aktu bāze dizaina attīstībai, jaunu dizaina produktu vieglākai ienākšanai tirgū. Ir jāpalīdz aizsargāt dizainera autortiesības, jāapmaksā patenti, ko mūsu uzņēmumi nespēj. Līdz šim nav līdz galam saprasts gan no tautsaimniecības plānotāju, gan no uzņēmēju viedokļa, ka šis process, kurā riska kapitāli tiek ieguldīti, ne vienmēr dod tūlītēju rezultātu, bet tas dod kļūdu pieredzi, kas ir pamats tālākajam rezultātam. Jebkurš process ir balstīts uz vairākkārtēju ideju izstrādi, lai uz pieredzes bāzes radītu vienu pievienoto vērtību nesošu pakalpojumu vai objektu. Ir jāinvestē ilglaicīgi, tas nebūs ātrs risinājums. Tāpēc ir vajadzīgas dizaina nodaļas uzņēmumos, tikai tad var rasties jauna kvalitāte, dodot arī ekonomisko labumu. – Latvijas Dizaineru savienība konkursu Gada balva dizainā rīko tikai piekto gadu. Kāpēc agrāk ne? – Dizaineru savienības pirmsākumos padomju laikā notika dizaina izstādes. Vēlāk, iestājoties politiskajām un ekonomiskajām pārmaiņām, nebija ražošanas un nebija tik daudz dizaina pasūtījumu. Dizaineri tomēr atsāka šo tradīciju, lai parādītu, ka dizains ir dzīvs. Uzskatām, ka valsts tautsaimniecības struktūrā ir nepieciešams ietvert dizainu kā loģisku vienību – radošo industriju, kam tiktu izstrādāta sava, izaugsmi veicinoša, politika. Bez tādas izpratnes tautsaimniecība nevar pilnvērtīgi attīstīties, jo ir nepieciešama eksportspēja un konkurence ar ārējā tirgū esošiem produktiem. Tie ienāk arī iekšējā tirgū, tātad bez dizaina kvalitātes nav iespējama tālākā ekonomiskā izaugsme. Par to esam iestājušies Nacionālā attīstības plāna priekšlikumos, kur piedāvājam dizaina izpratni kā tautsaimniecības struktūras elementu, kas sastāv no vairākiem ķēdes posmiem, kuriem visiem jāfunkcionē. Tikai tad dizains var dot pievienoto vērtību, kas ir būtiski nepieciešams kritērijs visiem tautsaimniecības attīstības procesiem. – Reizēm ir grūti atrast tādu priekšmetu (ne tikai pēc izskata, bet arī funkcionalitātes), kādu vēlos. Manuprāt, pietrūkst informācijas par Latvijas dizainu. – Jārunā par to, kādās dizaina domāšanas stadijās cilvēki pašlaik ir nonākuši. Mūsu sabiedrībā nav izpratnes par to, ka dizains vairs nav priekšmetu un pakalpojumu radītājs, bet ir problēmas risinājums. Tā tas pasaulē tiek traktēts. Uzvārīt ūdeni nenozīmē, ka vajadzīgs traukveida priekšmets, kurā ieliet šķidrumu. Varbūt to var sagatavot citādi, neejot tradicionālo ceļu. Tāpēc ir vajadzīgs pasūtījums, lai dizainers varētu risināt problēmu un piedāvāt risinājumu. Vajadzību izpratne ir dizaina primārais uzdevums. Tad rodas risinājums patērētājam, tas, ko viņš vēl nav apjautis, bet kas tūlīt būs vajadzīgs. – Cik daudz patiesības ir pieņēmumā, ka materiāli nodrošinātākā sabiedrībā pastāv dziļāka izpratne par dizainu? – Katrā ziņā valstīs, kur materiālā labklājība bijusi lielāka, ir bijusi labvēlīgāka vide dizaina attīstībai – tik tālu, cik tas saistīts ar materiāliem, tehnoloģiju risinājumiem un iespējām. Dizaina konceptuālā daļa mūsdienu izpratnē ir cita – var izvēlēties pildspalvu, kas izgatavota no kartona, un apzeltītu pildspalvu. Dizaina estētika abām ir līdzīgā līmenī, izstrādes kvalitāte arī, materiālu un tehnoloģijas nevar salīdzināt, bet dizaina ētika un atbildība par vērtību kritērijiem mūsu laiku izpratnē atšķiras. Šādā nozīmē varbūt tomēr lētākais produkts ir dizainiskāks nekā dārgais?
|